Šie psiholoģiskie stāstiņi nav par nevienu konkrētu bērnu, tie ir par vardarbību un tās sekām…

Lietotāju novērtējums: 0 / 5

Zvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīva

Fridriham bija 15, tikai 15, bet viņš bija ļoti dusmīgs uz pasauli, viņš sēdēja pretī Andrejam, psihologam, pie kura viņu bija atsūtījis kaut kāds probācijas dienests un nemaz nedomāja skatīties acīs. Ko tāds Andrejs vispār varēja zināt ..nu bija nozadzis Fridrihs motorolleri, izsitis pāris siltumnīcām stiklus, pabaidījis dažus mīkstos klasesbiedrus un uzsitis kādam zilu aci. Fridriham bija vienalga, pilnīgi vienalga.

Lietotāju novērtējums: 0 / 5

Zvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīva

Antons vilkās uz skolu lēnām, viņam bija 15, tikai piecpadsmit, bet šķita, ka viņš nes līdzi savā somā mūžību, viņš vilkās tad, kad neviens to neredzēja, tiklīdz pamanīja kādu, Antons iztaisnojās un smaidīja, nevienam tas nebija jāzina, viņam pašam bija jātiek ar to galā. Antons bija ļoti uzmanīgs, šķita, ka viņš dzird katru troksni.

Lietotāju novērtējums: 0 / 5

Zvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīva

Skolotāja Jāņa dzīvesstāsts bija līdzīgs Antona stāstam. Jāni audzināja mamma. Par tēti Jānis neko daudz nezināja, kā vien to, ka viņš ir aizgājis vēl tad, kad Jānim nebija gadiņš. Mamma daudz strādāja, viņa bieži bija nogurusi un nereti raudāja. Jānis savai mammai nekad nestāstīja par to, ka puikas viņu skolā apceļ.